Par Prieka nesējiem.

Pastkartes nomaina 2 īsziņu formāta apsveikumi vai bezpersonisks sveiciens sociālo tīklu galaktikā visiem, kurus tas skar vai neskar, un pastkastītē ik dienas var atrast vien pārtikas veikalu skrejlapas ar pēdējā laika atlaidēm un ilustrācijām visam tam, ko tev ikdienā patiesībā nevajag un kas nokļūst visbiežāk pa tiešo papīrgrozā, nemaz neizejot no šīs transformētās ziņu telpas...
Neskaitot rēķinus, kuri kā modinātājpulkstenis tev regulāri atgādina, par ko tev ir jāsamaksā noteiktos termiņos, un retās pastkastītes, kuras piepilda kaut kas biezāks par reklāmas skrejlapām vai draudīgajiem A5 formāta konvertiem, - kāds abonēts žurnāls, tad tāds brīnums kā ar roku rakstīta vēstule iemaldās reti. Nu žēl. Un pasta pakalpojumu cenas nemaz neaicina to darīt... 35 santīmi pa Latviju un 55/60 santīmi ārpus tās - maksa par nosūtīšanas pakalpojumu markas izskatā, bet vēl jau noregulēs, pārmērīs, vai gadījumā nav smagāks par noteiktajām normām un pieliks vēl kādu santīmu klāt. Un vēl jau sūtījums - pašas pastkartes [ja gadījumā nav galīgi lēts un bezgaumīgs krāms] izmaksā gandrīz tikpat, cik pastmarka vai pat dārgāk. Ja ņem par pamatu pašreizējo minimālo algu Latvijā - 180 Ls, pēc 2011.gada 1. janvāra - 200 Ls, tad jo vairāk tev ir mīļu draugu un arī radinieku [kurus jāapsveic vien ieraduma un cieņas pēc], jo izputinātāks Tu būsi.
Nu tāpēc, rājiens pašai sev, sevišķi apstākļos, kad algas nemaz nav - ka bezpersoniskais ziņojums sociālo tīklu galaktikās un virtuālo pastkaršu sūtīšana, aizstāj visu to mīļo, personisko, ar perfektu [vismaz cenšoties] rokrakstu rakstīto.
Varbūt nemaz nav tik slikti - vienkārši dabiska pretestība nostaļģijas formātā uzglūn ikreiz, kad nākas salīdzināt vecās un jaunās pasaules vērtības...

Nepareizie Ziemassvētki.

Skumji Ziemassvētki sanākuši. Visa rosība ap un par gardumu pagatavošanu izbeidzās jau ap 4-iem vakarā un tad sākās tukšums. Tā savādi ir, kad kādam ir jāstrādā Ziemassvētku laikā.
Ziemassvētku filmas neskaitāmās variācijās neskaitāmos kanālos iet non-stopā kaut kur fonā. Tāds pārdomu brīdis. Nav arī baznīcas, ap kuru jozt ar kaķi padusē, lai nākamgad nauda būtu. Un pašu kaķi arī varētu izsviest laukā par sliktu uzvedību. Vien žēl, ka latviešu paražas neko par šādu aktivitāti nesola...
Izglītojošas sarunas ar veselīgām diskusijām vienu līmeni pirms Ziemassvētku fona. Spriest var daudz un dikti, bet, cik daudz būs no tā visa realizēts?
Pārdomu brīdis - kā labāk un kā vajag... un kas notiek? Ko gribas un ko nē... starp vēlmēm un pienākumiem. Starp nezināmo un stabilo. Varbūt tomēr jau atkal mazliet jāpagaida. Zvaigžņu stunda sit katram un ne vienu vien reizi. Manējai arī jābūt kaut kur tai laimīgo sarakstā...
Un šīs dienas nobeigumā arī patīkams kontrasts - Somu sportiskais reps... skan jau neganti labi, žēl, ka ne vella nesaprot, par ko un ar ko repo... bet dancāt gribas neganti. Tāda nu mazā pārsteigumdāvaniņa no mazā somu puikas netālajā Finlandijā... arī šamajam Ziemīši sanākuši tradicionāli garlaicīgi, bet burkānkūka galdā tika likta kā ierasts... un nākamgad mēs nolēmām Ziemassvētkus svinēt kopā Taizemē, hehe...
Un vispār man šķiet, pat, ja viss aizietu pa diedziņu un visi klāt neesošie būtu tomēr klāt, man tāpatās kaut kas nepatiktos, jo Ziemassvētki nav manu mīļāko svētku sarakstā. Tā ka - NO STRESS!

Piparkūkas, žurnālistika un Igaunijas Preses Brīvība...

16. decembrī FEJS Latvija notika Ziemassvētku pasākums ar žurnālistisku ievirzi, pulcējot gan saistītus, gan nesaistītus ar šo sargsuņa profesiju, interesentus.

Galdā tika liktas gan piparkūkas, gan nesen aizvadītā FEJS Latvija [sadarbībā ar LU Fondu] rakstu konkursa „Tavā notikumu epicentrā” izvērtēšana. Kopumā projekts tika uzskatīts par veiksmīgu iniciatīvu – ar iespēju jauniešiem izpausties par tēmām, kuras viņus interesē. Konkursa tēmu izvēle vērtēta dažādi – un nevar nepiekrist, ka katram ir sava niša, kur izpausties – vienam tā ir aktualitāte, citam filozofiskas ievirzes pasaulīgais redzējums par lietu kārtību.

Pasākumā arī viesojās igauņu mūzikas menedžeris Toomas Olljum, kurš labi orientējās igauņu presē, līdz ar to bez liekām neērtībām viņam pārliecinoši varēja piešķirt mediju eksperta statusu. Sarunu tēmas attīstījās no galveno igauņu papīrformāta ziņnešu detalizēta apraksta, izvērtējot katra medija stiprās un vājās puses. Par galveno ikrīta komponentu pie kafijas krūzes var saukt laikrakstu „Eesti Paevaleht”, ko jaunais mediju eksperts pielīdzināja latviešu laikrakstam „Diena”. Īpašu atzinību mediju kritiskās domāšanas virzienā izpelnījās igauņu iknedēļas aktualitāšu žurnāls „Eesti Express”, ko var dēvēt arī par vienu no igauņu preses galvenajiem viedokļu līderiem. Pēc noformējuma un attēliem pie publikācijām, varēja noprast, ka šis biezais avīzes formāta papīra žūksnis tiešām ir zelta vērtē – attainojot bez jebkādas cenzūras Igaunijā aktuālāko gan no sabiedriskās, gan politiskās dzīves. Par to, cik tā saturs ir vērtīgs bija grūti spriest, jo starp klātesošajiem viesiem, neviens nevarēja izcelties ar igauņu valodas prasmi. Bet secinājums, pie kura nonāca gan stāstītājs, gan klausītāji – Igaunijā preses brīvības princips ir izprasts pilnībā! Tāpat vērts pieminēt, ka tieši sabiedriskais radio un sabiedriskā televīzija ir populārākie igauņu auditorijas patērētājkanāli – „Igaunijā mediju cilvēki ļoti piestrādā pie satura kvalitātes,” piebilda eksperts. Aktuāls bija arī mediju sāpīgais jautājums par informācijas pieejamību: sākoties Informācijas laikmetam, informācijas patērētāji ir pieraduši pie neierobežotas un brīvi pieejamas informācijas plūsmas, līdz ar to laikrakstu mājaslapas izkonkurē avīžu formātus, bet situāciju padara bēdīgu fakts, ka cilvēki nevēlas maksāt par informāciju internetā, jo vienmēr var atrast vietni, kur to pašu ziņu var izlasīt par brīvu. Turklāt, lai arī tā būtu sīknauda samaksāt par kādu rakstu, to nedara un nedarīs, jo tas ir neērti un neierasti maksāt internetā, secināja Toomas. Uz jautājumu, vai žurnālistika pārvēršas par brīvprātīgo profesiju un vai avīzēm draud izmiršana, eksperts bija pārliecināts, ka avīzes neizzudīs, jo cilvēki gribēs saņemt kvalitatīvu informāciju. Tāpat arī neizzudīs ieradums pirms gulēt iešanas palasīt žurnālu...

Eksperiments: mainam paradumus...

Nu ko... ilgi gaidītās pārmaiņas? Jau drošiem soļiem nāk, arvien skaļāk klauvē pie apziņas durvīm. Un es cīnos ar gribasspēku un nespēku. Nevar teikt, ka visu laiku gribasspēks uzvar. Bet pozitīva plejliste kopā ar alternatīvajiem risinājumiem veido pat ļoti pateicīgu kombināciju. Zini, pie darāmajiem darbiem, jānomaina 1.punkts! Tā vietā jāuzraksta cits. Un viņš ir nemazāk izaicinošs kā iepriekšējais... jo smēķēšanu atmest ir tikpat grūti, cik atrast darbu Latvijā. Bet nekas nav neiespējams. Eksperiments sācies. Mana pamatideja: aizstāt kaitīgo netikumu ar kaut ko tikpat patīkamu emociju izteiksmē, bet šoreiz veselīgāku - lai gan tagad parēķināju, ka nemaz tik lēts tas prieks nesanāks... bet, ja garšo, tad nu neko darīt, būs jāpērk nost... Tu jautāsi, kas tas par mistisko našķi? Beidzot taču pasaki! Svinīgais maršs un uz mana oranžīgā paklājiņa nāk PAPRIKA!!! Nu, kā ies ar to visu padarīšanu... zināšu teikt vairāk pēc kāda laika... bet uz atvadām - bilde par piemiņu... jo turpmāk cerams sekos šarms bez cigaretēm...

P.S. Do I Love You?

Runāts arī par to, kā dienvidniekiem ir pārpārēm un kā mums nav it nemaz... Par to, ka priecāties tāpat vien mums šķiet neiespējami un neiespējami ir attiecības starp cilvēkiem padarīt cilvēciskākas un atklātākas, bez slēptiem nodomiem un sapņiem. Bet nav jau kam viņus uzticēt...
Par Latviešu skaudību un to, ka par saviem grandiozajiem plāniem, skaistām ļubestības ainām vai pat darba intervijām nopietnās kompānijās nedrīksti stāstīt it nevienam... kamēr tas, par ko tu tik ļoti cīnījies, ir beidzot piepildījies... un nav nekādu draudu, ka tas pēkšņi varētu izčibēt... Bet cik tad var sevī iekšā turēt?
Situācija gan nav tik drastiska un viss pamazām virzās uz labo pusi, un arī latvieši dodas pasaulē laimi meklēt un redzēt, ka var arī citādāk... mīļāk, kaismīgāk un drošāk! Vien atgriesties ne vienmēr gribas...

Vai starp Edgaru un Akmentiņu pastāv arī Zelta [vidus]teļš?

Jā, atkal jau tikšanās un atkal diezgan meitenīga sanākuse... bet runāts par profesionālām lietām un aktivitātēm... bet kā nu gadījies, un kā parasti - bet jau atkal sarunas par vīrišķiem... par tiem, pie kuriem dāmas līp kā mušas pie sūdiem un tiem, kam viss ir no stabilitātes viedokļa, bet vispārīgi - uzskatāmiem par garlaicīgiem tipiem, bez dzirkstelēm un kur nu vēl šķiltavām, ar kurām tās piešķilt...

Patikšanas pārsvars gan krita joprojām pie tiem pārgalvīgajiem, līkumoto ceļu gājējiem - varbūt arī tas šarms viņiem ir radies no šo līkumu mērķtiecīgas ievirzīšanas vēl sarežģītākos dzīves līkločos? Pretēji - stabilitātes garants neko vairāk par garlaicīgu, bet patīkamu eksistēšanu nepiešķir. Un kāpēc vienmēr pastāvējusi šī izvēle - starp episko [kā nu tagad moderni runā] Edgaru un Akmentiņu no "Purva bridēja"? Un to purva bridēju taču pasaulē pārbārstīts - ņem, cik gribi, bet uzņemies atbildību par to, ko esi pieradinājis. Te gan atkal paveras diskusija - vai šī mūsdienu sieviete, kura tik ļoti alkst un gūst pastāvību, tiecas un gūst finansiālu neatkarību un vēl pie reizes arī iet pāri līķiem, sasniedzot savas karjeras izaugsmes virsotnes, nepadara mūsdienu vīrieti tādu mazliet vaļīgu? Ja jau sieviete spēj turēt savu neatkarību pati savos grožos, vai tad nu vēl viens vezums vīrieša izskatā viņai būs par smagu? Tas gan nav kategoriski un pasaulē eksistē arī Akmentiņi starp daudzajiem Edgariem, bet vai ir iespējamība, ka kaut kur pa pasauli arī staigā zelta vidusceļš [vai teļš - ja jau runājam simbolos]? Tāds ar dzirksteli un pie tam ar visu stabilitātes bagāžu - ka nu vari justies aiz tāda pleca drošs un pie tam izbaudīt nebeidzamu kaisli? Citādi bez zelta, šai prototipu cīņai ir tikai divas galējības, un neviena no tām nesola pilnīgu laimi, vien samierināšanos ar dažāda rakstura faktoriem... un kāpēc gan uz pasaules nevarētu būt arī šis ZELTA [vidus]teļš?

Mazliet par Meitenīgo...

šodiena sanākusi tāda mīļa parunāšanās diena. Parunāšanās ar tiem, kurus nemetās prāts traucēt drūmajos laikos... un kuriem būtu tik daudz kas stāstāms, jo piedzīvots kopā tomēr tik daudz, lai arī ne tik nesenā pagātnē.
Dažai lielie plāni modes industrijā, dažai sparīgi turpinās bārmeņa prasmju apgūšanas process [un jāatzīst ar pietiekamu un iespaidīgu praktisko nodarbību ciklu, kas ir retums valstī, kur teorija dažkārt tiek likta Dieva vietā :D], dažai iedzīti pirmie asni skaistu mērķu īstenošanā [izdzīvos vai neizdzīvos, tas ir cits jautājums]... un tā varētu turpināt bez gala.. Sex and the City story gluži nesanāk, bet temati neatpaliek. Dažreiz ir tik forši sajusties īsteni meitenīgai! :)

By the way Kylie Minogue "Get Outta My Way" sounds damn good! A catchy way to say fuck off :D

Dubļos izvārtījusies Pašcieņa?

šodien viss aizgāja nepareizajās sliedēs...jau no paša rīta sākot ar ādas apdegumiem no karstas kafijas... labi vēl, ka mana tizluma dēļ, krūze palika vesela. Bet āda gan sūrst.

Tas nāca pēkšņi un negaidīti. Zvans. Tas ir tēvs. Darba piedāvājums. Jāsniedz steidzama atbilde. Kas tad ir nepieciešams? Projekta vadītājs? PR-šiks? Maketētājs? Angļu valodas skolotājs? Nu vismaz Viesnīcas administrators? Nē, kur nu... apkopēja slimnīcā! Darbs katru dienu. 200 latu uz rokas mēnesī...
Un te nu bija... samulsums un kārtējās dusmas uz sevi un uz vietu, kurā eksistēju... Nezināju, ko atbildēt. Teicu, ka padomāšu. Ceļš uz mājām - visapkārt notiekošais un derdzošais vienubrīd paliek perifērijā kopā ar visiem izrietošajiem mikrorajona komponentiem... Lepnums lej gaužas asaras. Vai tāpēc, izskolota, gudra, radoša, pasaulei atvērta būtne pa šo dzīvi tik ļoti kūlusies cauri visamkam un vēlējusies sasniegt augstas virsotnes, izglītojusies līdz neprātam un ar apnicīgu pedantismu, lai tagad to visu izsmērētu dubļos, lepnumu iebāztu tumšā istabas kaktā, lai sēž un kunkst un tagad strādātu par apkopēju? Jā, bija tāds nevarīgs šoks...
Un tad es nolēmu tā - lai tas paliek tēva ziņā. Un tā arī es viņam to pateikšu, ka "Lepnums mans lej gaužas asaras, bet, ja, tu saki, ka darbs ir jāņem [tač pa blatu pavīdējusi tik vienreizēja iespēja!], tad es viņu ņemšu un spārdīšu lepnumu ar kājām."
Un ja jau šī valsts vēlas, lai pa galvu pa kaklu pēc pirmās iespējas bēgu prom no tās, tad viņai tas arī izdosies. Un tad tikai briesmīgākajos murgos par to atcerēšos un tajos brīžos, kad no tālām zemēm zvanīšu radiniekiem...

Par Rozā un par Reālo.

Salasījos pašnāvnieciski iznīcinošus pierakstus, uzrakstītus skaidrā un biznesa pasaulē plaši pielietotajā valodā, ko bija atsūtījis Lietuvas braļukas. Vien jautājums uzpeld pavisam neaicināti, bet loģiski - kāpēc viņš man tos sūtīja? Lai gan nevaru sūdzēties - skaisti deldēts par jaunatni, par bērnības muļķīgajām pārliecībām ap un par rozā pasauli, par to, ka patērētājfenomens agri vai vēlu paņems mūs visus, un tavai taisnībai tur vairs nebūs vietas. Pāri visam tāda ikdienišķa un visai saprotama lieta - vientulība šai Komunikāciju gadsimtā un visas no tās izrietošās komplikācijas. Un vēl - neganti garšīgi vārdu salikumi! Par to atsevišķs Bravo! Kaut gan atkal manī ierunājas riebīgais Baltijas valstu pārstāvis [nevaru vairs teikt, ka tas piemīt tikai latviešiem, jo tiem pašiem lietuviešiem sarkasms ir sirdij tuvs divvirzienu komunikācijas realizācijas žanrs], kurš ar skepsi smīnēdams, pajautātu - cik bieži tu izmantoji vārdnīcu, lai rakstītajam piešķirtu tik unikālu garšu - bonusā ar suņu ērcēm un kājstarpes utīm? [nu vismaz man šie termini tagad ir zināmi arī biznesa pasaulē plaši pielietotajā valodā] Un nobeigums šim 3 A4 lappušu stāstam šokējošs, bet paredzams... es vien minēju, lasot starp rindām - kā viņš to izdarīs? Kā tad pagalma stāstu varonis būs pagalam un beigts? Jā, vismaz tas bij pa smuko... Annas Kareņinas stilā - zem sliedēm, zem sliedēm... te vien gribas sākt gaudot veco labo Hospitāļu ielu... "Nav un nebūs... nav un nebūs... šitās ielas sāls...".

Varbūt es tomēr negribu to savu rozā pasauli nevienam atdot... ? Vēl ne...

Par Rīta Kafijas nāciju.

Lasot un veicot koriģējumus dažādas izcelsmes, kvalitātes un tematikas rakstiem un literāriem apcerējumiem, nonācu pie viena ļoti nesvarīga, bet latviskai publikai tipiska paraduma izpētes. Lai vai par kādu tēmu gadījās raksti [vai tādi, kurus vārda pēc sauc par rakstiem, bet citiem kritērijiem tie it nemaz neatbilst] - tie bieži vien iesākās ar rīta kafiju - vai tā būtu tasīte Wiener melange, Kapučīno krūze vai vienkārši kārtīga spēkstacijas augstākās voltāžas melnā kafija nāvīgā dozā [nu tādā, kur acis sprāgst ārā]. Varbūt tas ir tāds liriskais atkāpes moments, vai arī mums, lettiņiem - rīti, tik miegaini un nevarīgi ir patīkamākā dienas daļa [pat ja miegainība ir līdzīga transa stāvoklim] - ir mirklis, kad šķiet, ka viss var būt un labākās lietas varētu notikt tieši šodien... un, protams, brīva vieta sapņiem! Un smaidīt arī neviļus gribas - ir taču tikai rīts, sniegbalts un salts vai pavasarīgi dzestrs un kluss, zvirbuļu čivināšanas orķestra pavadībā, kā gan diena var būt neizdevusies, ja jau tik skaisti sākusies?

The first step to better times is to imagine them...

Kad Rīga STARO...

Par spīti lielajai skepsei, kolektīvajai depresijai, Rīga staro... un jāsaka, ka tā pa smuko. Un arī valsts dzimšanas dienā Latvijas viesistabā [galvaspilsētā] bija saradies daudz viesu. Mazie un lielie, studenti un vietējie, omes glaunos ķiteņos un ar smiņķa kārtu uz sejas, kuram akcentu pielika tāda maza rozīnīte kā aveņkrāsas lūpukrāsa... mikrorajonu iemītnieki un ielas meitas,dumpinieki un smalkdāmītes, pilns komplekts. Dzīres bez robežām, ar skanīgām dziesmām un vēstures atmiņu drusciņām uz lielajiem ekrāniem.

Par Netīrajiem Traukiem. Dzimšanas Dienā...

Elpas un telpas trūkums. "Eirodzīve" kā to savā grāmatā sauc Maija Kūle. Un patīkamos nievājumos piemin arī Inga Ābele savā pilsētas prozā "Atgāzenes Stacijas Zirgi". Mēs baltie nīkulīši rīt svinam sarkanbaltsarkano kreklu kārtējo dzimšanas dienu. No cieņas un piemiņas palikušas vien drusciņas, kuras aizskalo lietus ūdens kanalizācijas notekcaurulēs. Prieki par piešķirto brīvdienu. Un ko gan citu dažkārt parastam cilvēkam vajag - kā vienu rītu kārtīgi izgulēties?

Bet balstiņas tālu skan. Vakardien man bija tas gods piedalīties skatītāja lomā 3 jauniešu koru dziedātprasmes paraugdemonstrējumos. Un dziedāja jau arī skaisti. Dziesmu izvēli un dziedāšanas kvalitāti mērīju pēc zosādas - ja tāda bija, tad gan paķēra ne pa jokam. Un jāatzīstas, paķēra pat vairākas reizes. Kulminācijā Zigmāra Liepiņa "Svētī debesīs šo zemi" lika retajām pirmajām rindām celties kājās, kuru piemēram sekoja arī pārējās rindas... izdzirdot vārdus "Dievs svetī Latviju". Bet no aizmugures nākošā niecīgā ķiķināšana vien lika nodomāt, ka tāds nemākulīgs fleshmobs vien ir sanācis...

Par Biroja Kreņķiem un Mazajiem ikdienas ārprātiem...

Laikmetīgās Mākslas Centrs rīko kārtējo amizanto izrādi, kurā dalībnieki aicināti pierādīt savu unikālumu 4 sienu kondīcijās. Tur taču arī rodas māksla! Office Art. Skan jau varen interesants jēdziens. Ar papīra lidmašīnītēm šoreiz netiks sveikā. Bet ja nu? Hmm... nekad tādā kārtīgā ofisā nav strādāts... vienmēr būts kaut kur cilvēkos, maz sēdēts. Bet vienīgais brīnums, ko spēju atcerēties no nelielās ofisa dzīves bija ziņas par tīrības uzturēšanu un izbijusi burciņa saimnieciskiem produktiem, pakļauta estētiska rakstura izmaiņām, pārtapusi krājkasē. Papīru žūkšņi, joki uz sienām, spogulis, kas padara tevi 2x lielāku, milzīgs radiators, pie kura visi sildījās, jo pārējā ofisa telpā varēja spēlēt Nintendo dzīvajā ar lāstekām. Redzētas idejas dzimstam... un vārāmies noteikumu un ofisa "reliģijas" katlā - dažreiz izdzīvojušas un piedzīvojušas atdzimšanas svētkus, citkārt devušās aizmirstības papīrgrozos... kur biroja žurkas tās izlaiž cauri atkārtotai filtrācijai un paglabā gaišās nākotnes cerību atvilktnītēs. Jā, biroja dzīve mēdz būt diezgan aizrautīga padarīšana... starp citu, šī ar mākslu un biroju saistītā periodiskā nodarbe plūkusi laurus un labas atsauksmes arī starptautiskā prožektoru gaismā...

Neko.

šis klusums ir tik nesaprotams un dziļš. Ilgas pēc sarkanām puķēm. Ilgas pēc tikko uzšķērstām brūcēm. Lai sāp un lai jūt. Jūt, ka dzīvība plūst... pa pasaules upēm.

Pašaudīsimies? Bang Bang...

Kā nu gadījies, kā ne - lai nokārtotu tiesības uz šaujamieroču glabāšanu un nēsāšanu ir jāpārzina LR Krimināllikums. Tā nu īsās rīta jautājumu sesijas rezultātā - man ir neliela ievirze Krimināllikumā un apjausma, ka legāla [oficiāli apstiprināta] likumu zināšana ir visu pārējo, no tā izrietošo darbību pamatā. Gluži kā lasot socioloģiskās teorijas un, balstoties uz tām, veicot jaunu pētījumu - var apgāzt vai papildināt esošās teorijas [ko man visbiežāk arī patīk darīt, bet ne vienmēr izdodas]. Te gan neko gāzt nevajag, jo Krimināllikums neatkarīgajā Latvijas Republikā jau ir ierūsējis kopš 1998.gada [oficiāli stājies spēkā 1999.gada 1.aprīlī]... ar periodiskiem grozījumiem atsevišķos pantos līdz pat šim brīdim.
Bet kopējos vilcienos kriminālā atbildība iestājas, pamatojoties uz 4 svarīgiem faktoriem - Subjekts [nozieguma izdarītājs], subjektīvā puse [izdarītāja darbības - tīši vai aiz neuzmanības], objektīvā puse [kaitīgās darbības, kuras nodarītas objektam] un pats Objekts [tātad personāžs, kurš ir cietis šais subjekta izdarībās]. Pa starpai starp visādiem atvieglojošiem ierobežojumiem - vai ir pieskaitāms un vecāks par 14 gadiem, dažādām šautuvju ierīkošanas kategorijām [kopā 3] un vēl visādiem interesantiem knifiem, ko bieži vien var manīt mānīgās realitātes neskaitāmajos ekranizējumos [nu vai nav dīvaini, ka tik daudzos kanālos raida seriālus par policistu ar suņiem [galvenajās lomās] vai bez un citu militāro institūciju darbinieku ikdienu?], nobeigšu šo vērvelējumu ar interesantu faktu par to, ka kriminālā atbildība iestājas pat gadījumos, ko sauc par nevērīgu attieksmi pret šaujamieroču glabāšanu - tas ir, ja gadījumā, esi nozaudējis savu šaujamieroci, lūdz visus svētos, lai kāds gadījumā nesadomā aplaupīt bankas, jo visa atbildība par šaujamieroča pielietojumu būs jāuzņemas tieši tev - mazāk smagos pārkāpumos ar brīvības atņemšanu 2 līdz 5 gadiem, par smagiem pārkāpumiem no 5 līdz 10 gadiem, bet sevišķi smagu noziegumu izdarīšanas gadījumā tas viss var beigties pavisam bēdīgi - pat ar mūža ieslodzījumu. Kuram gan ir sapnis - atlikušo dzīvi pavadīt paēdušam un aiz restēm? [Lai tas nenotiktu - aši vien pēc ieroča nozaudēšanas būs jāiziet cauri visām birokrātiskajām procesijām]

Labrīt, Austrālijā!

Savādi, ka rozā pasaulē šobrīd ir iestājies rīts un kāds mokās ar paģirām. Vismaz tā var noprast pēc Facebook jaunākajām ziņām no planētas Zeme Dienvidu puslodes... Njā, citviet jau pilnā sparā iet vaļā svētdienas brokastu rituāli - apelsīnu sula un kukurūzas pārslas ar pienu, un kā gan bez sviestmaizēm ar džemu un/vai medu? To gan es nekad neesmu sapratusi - lai vai kurā pasaules malā es atrastos - nu kā var ziest sviestu uz maizes un pēc tam pa virsu likt kārtīgu ievārījuma kārtu? [sāļš + salds = kaut kāds kiš miš ]. Jāatzīst, Austrāliešu virtuvē rīta pusē mēdz šķindēt arī pannas - gatavojot tradicionāli britisko eggs & bacon, un visu šo maģisko epopeju noslēdz tējas dzeršana [ar vienu krūzīti neaprobežojoties]. Rīta rituālu izzināšanai parakājos globālajos tīmekļos, un sanāca vien pavīpsnāt par to, ka Britu kultūra ir dziļi iesakņojusies arī ķengurzemes virtuves neredzamo recepšu lādītēs [bet tā nav vienīgā un ir sastopami arī unikāli garšu pasaules elementu savienojumi, kuriem globālu brendu piesavināt bez iepriekšējas un padziļinātas izpētes neizdosies], lai arī katram sevi cienošam savas valsts pilsonim - tā būs tikai un vienīgi viņa valsts raksturīgākā iezīme, unikāla un citviet identificējama kā oriģināla. Ai, štrunts ar to virtuvi - viss ir reiz kaut kur aizgūts, jo atzīts par labu esam, un arī pasaules pilsoņiem tuksneša saulē vai ziemas sasalumos garšas kārpiņu bauda būs un paliks individuāla padarīšana.

Un vispār - Labrīt, Austrālijā! Pulkstens sit tieši +8 stundas Rietumu rajonos līdz pat +10 Austrumu rajonos [ un Austrālijas vidienē svārstās ap +9:30]. Un ir tik karsts [nu mūsu platuma grādos +25 pēc Celsija ir diezgan patīkami silts laiks], ka tagad rīta agrumā varētu aizšaut pasērfot pa Okeāna viļņiem nevis rakstīt pusnakts murgus pasaules tīmekļos... šis gan bija diezgan stereotipisks ieskats pāris smilšu graudiņu lielumā. Kad cukurs sāks kust, būs jādodas pašai raudzīt ķengurzemes brīnumus, kur ieziešanās ar sauļošanās aizsargkrēmu ir tikpat ordināra padarīšana kā matu žāvēšana ar fēnu vai zobu tīrīšana... un saprast, kāpēc tik ļoti daudziem jau kopš skolas laikiem lielākais sapnis [lielākoties dāmām] ir bijis nokļūt Austrālijā...!?

Eiropas Bēdīgie Stāstiņi par Finansēm. The Economist.

Bet fotomāksla jau izdevusies pa smuko... vai tā jau atkal mana lielā ļubestība uz logiem, durvīm un apķēzītajām, tautas kaucieniem nosiekalotajām matērijām... !?

A bet bēdīgie stāstiņi lasāmi turpat The Economist mājaslapā...

Nostaļģiskie Forumi. No Getrām līdz Vecajiem Labajiem Laikiem.

Vajadzības vadīta iegooglēju meklētājā vārdu "Getras". Ziņkāres pēc uzskrēju virsū arī dažiem forumiem, kur šī tēma ir bijusi daudzpusīgi aizspriesta. Jau lasos otro forumu - kurā apskatīts jautājums par getrām. Lai gan forumā uzdotais jautājums bija 1. kur nopirkt un 2. kā meitai uzadīt getras... lai vai kā prasmīgās Latvju rokdarbnieces atbildēja uz sasāpējušo jautājumu ar padomiem, sentimentālākais moments bija, kad abos forumos saruna turpinājās - par vecajiem labajiem laikiem... par to, kad getras bijušas modē, un ka katrai sevi cienošai meitenei bija pašadītas getras, strīpainas un nošļukušas. Mīlīgi. Diez kā citādi tais 80-tajos gājis tām meitenēm ar getrām? Laikam tikpat raibi. A kam tagad viegli? :)

Sensacionāli Forši, bet Tomēr Savādi.

Šodien pēkšņi uznāca lielā iedvesma cept augšā motivācijas vēstules uz visiem iespējamajiem un neiespējamajiem darba piedāvājumiem. Pat, ja patiesībā izrādīsies, ka pieteikumi ar CV un motivācijas vēstulēm ir tikai kārtējais ķeksītis darāmo darbu sarakstā HR nodaļā [ja tāda vispār ir] uzņēmumā "X" - fiktīvi pieņemot darbā kārtējo paziņu, bet, ja kāds nāks un jautās - "šeku reku, cik daudz pieteikumu un pilnās miesās raujošais darbinieks ticis līdz savam niecīgajam amatam konkursa kārtā" [bet tāpat jau zināms, ka nenāks un nejautās]. Tad nu metu pie malas savu ironiju, kura Latvijai pat ļoti piedienas un cepu, cepu, cepu - tādu neatkarīgo blāķi ar savām labajām īpašībām un prasmēm, pielāgojoties potenciālā darba prasībām. Tomēr kaut noderīgs un mazliet finanses uzlabojošs šeit, Latvijā pagaidām ir jāpadara, pirms dzīve man atkal piespēlēs kādu iespēju doties pasaulē pablandīties, justies novērtētai un pelnīt daudz sakarīgākas summas un augt, augt, augt!
Nenobrīnīšos, ja tā arī neviens nepiezvanīs no šodienas motivācijas vēstuļu maratona saņēmējiem. Un dirsā līšana arī nav mana metode...

Psiholoģiskais Seanss ar Sevi.

Interneta pieslēguma ātrums šodien pieteicis steiku, tā ka sanāks palikt bez filmām šovakar. Laikam tā ir zīme, ka beidzot jāķeras klāt pie nepabeigtajām grāmatām un jāsastāda kārtīgs darbības plāns nākamajām dienām. Mēģināju reiz [pie tam labu laiku] dzīvot bez plāna, bet tad arī viss tā mazliet stāvēja uz vietas un gaidīja rītdienu. Mūsdienu Lettijā laikam jau vairs nevar iztikt bez plāna, kad ir tik daudz veltīgi izšķiesta laika. Prātīgi būtu padarīt kaut ko pašapziņas celšanai. Esmu uz pareizā ceļa. Sagatavošanās darbi arī sākušies. Vien daži nieki pašiedvesmai un aizies! Arī rakstīšana aizies. Reiz dusmas ļoti līdzēja. Bet jāatzīst dusmas ir tāds īslaicīgs uzplaiksnījums un [ne]atkārtojama enerģijas izlādes iespēja. Un kad dusmas izčibējušas, palicis nogurums. Psiholoģiskais seanss ar sevi turpinās. Neskaidrību gadījumā nav kur zvanīt.

Nu tad sāksim ar muļķībām...

Kamēr mūsdienu modernā sieviete Liza saprot, ka viņas harmoniskā dzīve nav tas, pēc kā ilgojas viņas dvēsele ["Eat Pray Love"], es saprotu, ka mana dvēsele nevar vairs iztikt bez ikdienas šokolādes devas.
Nedomāju, ka mani zobi par to dikti priecāsies, bet citādi nekādīgi nemaz nesanāk to laimes hormonu iztikšanas minimumu sev nodrošināt. Nu tad lai dzīvo šokolāde!
Filma gan šodien izpaliek. Naudu īsti kinoteātrim šķiest negribas, un arī Ermanis izteicies, ka klātesot visiem specefektiem, kinoteātra aurām un šņakstošajām, popkornu stūķējošām mutēm, filmas laikā mazliet vilka uz žāvām, tad nu izpaliek sensacionāli banālās realitātes ekranizācija šim vakaram.