Par Rīta Kafijas nāciju.

Lasot un veicot koriģējumus dažādas izcelsmes, kvalitātes un tematikas rakstiem un literāriem apcerējumiem, nonācu pie viena ļoti nesvarīga, bet latviskai publikai tipiska paraduma izpētes. Lai vai par kādu tēmu gadījās raksti [vai tādi, kurus vārda pēc sauc par rakstiem, bet citiem kritērijiem tie it nemaz neatbilst] - tie bieži vien iesākās ar rīta kafiju - vai tā būtu tasīte Wiener melange, Kapučīno krūze vai vienkārši kārtīga spēkstacijas augstākās voltāžas melnā kafija nāvīgā dozā [nu tādā, kur acis sprāgst ārā]. Varbūt tas ir tāds liriskais atkāpes moments, vai arī mums, lettiņiem - rīti, tik miegaini un nevarīgi ir patīkamākā dienas daļa [pat ja miegainība ir līdzīga transa stāvoklim] - ir mirklis, kad šķiet, ka viss var būt un labākās lietas varētu notikt tieši šodien... un, protams, brīva vieta sapņiem! Un smaidīt arī neviļus gribas - ir taču tikai rīts, sniegbalts un salts vai pavasarīgi dzestrs un kluss, zvirbuļu čivināšanas orķestra pavadībā, kā gan diena var būt neizdevusies, ja jau tik skaisti sākusies?

The first step to better times is to imagine them...

Kad Rīga STARO...

Par spīti lielajai skepsei, kolektīvajai depresijai, Rīga staro... un jāsaka, ka tā pa smuko. Un arī valsts dzimšanas dienā Latvijas viesistabā [galvaspilsētā] bija saradies daudz viesu. Mazie un lielie, studenti un vietējie, omes glaunos ķiteņos un ar smiņķa kārtu uz sejas, kuram akcentu pielika tāda maza rozīnīte kā aveņkrāsas lūpukrāsa... mikrorajonu iemītnieki un ielas meitas,dumpinieki un smalkdāmītes, pilns komplekts. Dzīres bez robežām, ar skanīgām dziesmām un vēstures atmiņu drusciņām uz lielajiem ekrāniem.

Par Netīrajiem Traukiem. Dzimšanas Dienā...

Elpas un telpas trūkums. "Eirodzīve" kā to savā grāmatā sauc Maija Kūle. Un patīkamos nievājumos piemin arī Inga Ābele savā pilsētas prozā "Atgāzenes Stacijas Zirgi". Mēs baltie nīkulīši rīt svinam sarkanbaltsarkano kreklu kārtējo dzimšanas dienu. No cieņas un piemiņas palikušas vien drusciņas, kuras aizskalo lietus ūdens kanalizācijas notekcaurulēs. Prieki par piešķirto brīvdienu. Un ko gan citu dažkārt parastam cilvēkam vajag - kā vienu rītu kārtīgi izgulēties?

Bet balstiņas tālu skan. Vakardien man bija tas gods piedalīties skatītāja lomā 3 jauniešu koru dziedātprasmes paraugdemonstrējumos. Un dziedāja jau arī skaisti. Dziesmu izvēli un dziedāšanas kvalitāti mērīju pēc zosādas - ja tāda bija, tad gan paķēra ne pa jokam. Un jāatzīstas, paķēra pat vairākas reizes. Kulminācijā Zigmāra Liepiņa "Svētī debesīs šo zemi" lika retajām pirmajām rindām celties kājās, kuru piemēram sekoja arī pārējās rindas... izdzirdot vārdus "Dievs svetī Latviju". Bet no aizmugures nākošā niecīgā ķiķināšana vien lika nodomāt, ka tāds nemākulīgs fleshmobs vien ir sanācis...

Par Biroja Kreņķiem un Mazajiem ikdienas ārprātiem...

Laikmetīgās Mākslas Centrs rīko kārtējo amizanto izrādi, kurā dalībnieki aicināti pierādīt savu unikālumu 4 sienu kondīcijās. Tur taču arī rodas māksla! Office Art. Skan jau varen interesants jēdziens. Ar papīra lidmašīnītēm šoreiz netiks sveikā. Bet ja nu? Hmm... nekad tādā kārtīgā ofisā nav strādāts... vienmēr būts kaut kur cilvēkos, maz sēdēts. Bet vienīgais brīnums, ko spēju atcerēties no nelielās ofisa dzīves bija ziņas par tīrības uzturēšanu un izbijusi burciņa saimnieciskiem produktiem, pakļauta estētiska rakstura izmaiņām, pārtapusi krājkasē. Papīru žūkšņi, joki uz sienām, spogulis, kas padara tevi 2x lielāku, milzīgs radiators, pie kura visi sildījās, jo pārējā ofisa telpā varēja spēlēt Nintendo dzīvajā ar lāstekām. Redzētas idejas dzimstam... un vārāmies noteikumu un ofisa "reliģijas" katlā - dažreiz izdzīvojušas un piedzīvojušas atdzimšanas svētkus, citkārt devušās aizmirstības papīrgrozos... kur biroja žurkas tās izlaiž cauri atkārtotai filtrācijai un paglabā gaišās nākotnes cerību atvilktnītēs. Jā, biroja dzīve mēdz būt diezgan aizrautīga padarīšana... starp citu, šī ar mākslu un biroju saistītā periodiskā nodarbe plūkusi laurus un labas atsauksmes arī starptautiskā prožektoru gaismā...

Neko.

šis klusums ir tik nesaprotams un dziļš. Ilgas pēc sarkanām puķēm. Ilgas pēc tikko uzšķērstām brūcēm. Lai sāp un lai jūt. Jūt, ka dzīvība plūst... pa pasaules upēm.

Pašaudīsimies? Bang Bang...

Kā nu gadījies, kā ne - lai nokārtotu tiesības uz šaujamieroču glabāšanu un nēsāšanu ir jāpārzina LR Krimināllikums. Tā nu īsās rīta jautājumu sesijas rezultātā - man ir neliela ievirze Krimināllikumā un apjausma, ka legāla [oficiāli apstiprināta] likumu zināšana ir visu pārējo, no tā izrietošo darbību pamatā. Gluži kā lasot socioloģiskās teorijas un, balstoties uz tām, veicot jaunu pētījumu - var apgāzt vai papildināt esošās teorijas [ko man visbiežāk arī patīk darīt, bet ne vienmēr izdodas]. Te gan neko gāzt nevajag, jo Krimināllikums neatkarīgajā Latvijas Republikā jau ir ierūsējis kopš 1998.gada [oficiāli stājies spēkā 1999.gada 1.aprīlī]... ar periodiskiem grozījumiem atsevišķos pantos līdz pat šim brīdim.
Bet kopējos vilcienos kriminālā atbildība iestājas, pamatojoties uz 4 svarīgiem faktoriem - Subjekts [nozieguma izdarītājs], subjektīvā puse [izdarītāja darbības - tīši vai aiz neuzmanības], objektīvā puse [kaitīgās darbības, kuras nodarītas objektam] un pats Objekts [tātad personāžs, kurš ir cietis šais subjekta izdarībās]. Pa starpai starp visādiem atvieglojošiem ierobežojumiem - vai ir pieskaitāms un vecāks par 14 gadiem, dažādām šautuvju ierīkošanas kategorijām [kopā 3] un vēl visādiem interesantiem knifiem, ko bieži vien var manīt mānīgās realitātes neskaitāmajos ekranizējumos [nu vai nav dīvaini, ka tik daudzos kanālos raida seriālus par policistu ar suņiem [galvenajās lomās] vai bez un citu militāro institūciju darbinieku ikdienu?], nobeigšu šo vērvelējumu ar interesantu faktu par to, ka kriminālā atbildība iestājas pat gadījumos, ko sauc par nevērīgu attieksmi pret šaujamieroču glabāšanu - tas ir, ja gadījumā, esi nozaudējis savu šaujamieroci, lūdz visus svētos, lai kāds gadījumā nesadomā aplaupīt bankas, jo visa atbildība par šaujamieroča pielietojumu būs jāuzņemas tieši tev - mazāk smagos pārkāpumos ar brīvības atņemšanu 2 līdz 5 gadiem, par smagiem pārkāpumiem no 5 līdz 10 gadiem, bet sevišķi smagu noziegumu izdarīšanas gadījumā tas viss var beigties pavisam bēdīgi - pat ar mūža ieslodzījumu. Kuram gan ir sapnis - atlikušo dzīvi pavadīt paēdušam un aiz restēm? [Lai tas nenotiktu - aši vien pēc ieroča nozaudēšanas būs jāiziet cauri visām birokrātiskajām procesijām]

Labrīt, Austrālijā!

Savādi, ka rozā pasaulē šobrīd ir iestājies rīts un kāds mokās ar paģirām. Vismaz tā var noprast pēc Facebook jaunākajām ziņām no planētas Zeme Dienvidu puslodes... Njā, citviet jau pilnā sparā iet vaļā svētdienas brokastu rituāli - apelsīnu sula un kukurūzas pārslas ar pienu, un kā gan bez sviestmaizēm ar džemu un/vai medu? To gan es nekad neesmu sapratusi - lai vai kurā pasaules malā es atrastos - nu kā var ziest sviestu uz maizes un pēc tam pa virsu likt kārtīgu ievārījuma kārtu? [sāļš + salds = kaut kāds kiš miš ]. Jāatzīst, Austrāliešu virtuvē rīta pusē mēdz šķindēt arī pannas - gatavojot tradicionāli britisko eggs & bacon, un visu šo maģisko epopeju noslēdz tējas dzeršana [ar vienu krūzīti neaprobežojoties]. Rīta rituālu izzināšanai parakājos globālajos tīmekļos, un sanāca vien pavīpsnāt par to, ka Britu kultūra ir dziļi iesakņojusies arī ķengurzemes virtuves neredzamo recepšu lādītēs [bet tā nav vienīgā un ir sastopami arī unikāli garšu pasaules elementu savienojumi, kuriem globālu brendu piesavināt bez iepriekšējas un padziļinātas izpētes neizdosies], lai arī katram sevi cienošam savas valsts pilsonim - tā būs tikai un vienīgi viņa valsts raksturīgākā iezīme, unikāla un citviet identificējama kā oriģināla. Ai, štrunts ar to virtuvi - viss ir reiz kaut kur aizgūts, jo atzīts par labu esam, un arī pasaules pilsoņiem tuksneša saulē vai ziemas sasalumos garšas kārpiņu bauda būs un paliks individuāla padarīšana.

Un vispār - Labrīt, Austrālijā! Pulkstens sit tieši +8 stundas Rietumu rajonos līdz pat +10 Austrumu rajonos [ un Austrālijas vidienē svārstās ap +9:30]. Un ir tik karsts [nu mūsu platuma grādos +25 pēc Celsija ir diezgan patīkami silts laiks], ka tagad rīta agrumā varētu aizšaut pasērfot pa Okeāna viļņiem nevis rakstīt pusnakts murgus pasaules tīmekļos... šis gan bija diezgan stereotipisks ieskats pāris smilšu graudiņu lielumā. Kad cukurs sāks kust, būs jādodas pašai raudzīt ķengurzemes brīnumus, kur ieziešanās ar sauļošanās aizsargkrēmu ir tikpat ordināra padarīšana kā matu žāvēšana ar fēnu vai zobu tīrīšana... un saprast, kāpēc tik ļoti daudziem jau kopš skolas laikiem lielākais sapnis [lielākoties dāmām] ir bijis nokļūt Austrālijā...!?

Eiropas Bēdīgie Stāstiņi par Finansēm. The Economist.

Bet fotomāksla jau izdevusies pa smuko... vai tā jau atkal mana lielā ļubestība uz logiem, durvīm un apķēzītajām, tautas kaucieniem nosiekalotajām matērijām... !?

A bet bēdīgie stāstiņi lasāmi turpat The Economist mājaslapā...

Nostaļģiskie Forumi. No Getrām līdz Vecajiem Labajiem Laikiem.

Vajadzības vadīta iegooglēju meklētājā vārdu "Getras". Ziņkāres pēc uzskrēju virsū arī dažiem forumiem, kur šī tēma ir bijusi daudzpusīgi aizspriesta. Jau lasos otro forumu - kurā apskatīts jautājums par getrām. Lai gan forumā uzdotais jautājums bija 1. kur nopirkt un 2. kā meitai uzadīt getras... lai vai kā prasmīgās Latvju rokdarbnieces atbildēja uz sasāpējušo jautājumu ar padomiem, sentimentālākais moments bija, kad abos forumos saruna turpinājās - par vecajiem labajiem laikiem... par to, kad getras bijušas modē, un ka katrai sevi cienošai meitenei bija pašadītas getras, strīpainas un nošļukušas. Mīlīgi. Diez kā citādi tais 80-tajos gājis tām meitenēm ar getrām? Laikam tikpat raibi. A kam tagad viegli? :)

Sensacionāli Forši, bet Tomēr Savādi.

Šodien pēkšņi uznāca lielā iedvesma cept augšā motivācijas vēstules uz visiem iespējamajiem un neiespējamajiem darba piedāvājumiem. Pat, ja patiesībā izrādīsies, ka pieteikumi ar CV un motivācijas vēstulēm ir tikai kārtējais ķeksītis darāmo darbu sarakstā HR nodaļā [ja tāda vispār ir] uzņēmumā "X" - fiktīvi pieņemot darbā kārtējo paziņu, bet, ja kāds nāks un jautās - "šeku reku, cik daudz pieteikumu un pilnās miesās raujošais darbinieks ticis līdz savam niecīgajam amatam konkursa kārtā" [bet tāpat jau zināms, ka nenāks un nejautās]. Tad nu metu pie malas savu ironiju, kura Latvijai pat ļoti piedienas un cepu, cepu, cepu - tādu neatkarīgo blāķi ar savām labajām īpašībām un prasmēm, pielāgojoties potenciālā darba prasībām. Tomēr kaut noderīgs un mazliet finanses uzlabojošs šeit, Latvijā pagaidām ir jāpadara, pirms dzīve man atkal piespēlēs kādu iespēju doties pasaulē pablandīties, justies novērtētai un pelnīt daudz sakarīgākas summas un augt, augt, augt!
Nenobrīnīšos, ja tā arī neviens nepiezvanīs no šodienas motivācijas vēstuļu maratona saņēmējiem. Un dirsā līšana arī nav mana metode...

Psiholoģiskais Seanss ar Sevi.

Interneta pieslēguma ātrums šodien pieteicis steiku, tā ka sanāks palikt bez filmām šovakar. Laikam tā ir zīme, ka beidzot jāķeras klāt pie nepabeigtajām grāmatām un jāsastāda kārtīgs darbības plāns nākamajām dienām. Mēģināju reiz [pie tam labu laiku] dzīvot bez plāna, bet tad arī viss tā mazliet stāvēja uz vietas un gaidīja rītdienu. Mūsdienu Lettijā laikam jau vairs nevar iztikt bez plāna, kad ir tik daudz veltīgi izšķiesta laika. Prātīgi būtu padarīt kaut ko pašapziņas celšanai. Esmu uz pareizā ceļa. Sagatavošanās darbi arī sākušies. Vien daži nieki pašiedvesmai un aizies! Arī rakstīšana aizies. Reiz dusmas ļoti līdzēja. Bet jāatzīst dusmas ir tāds īslaicīgs uzplaiksnījums un [ne]atkārtojama enerģijas izlādes iespēja. Un kad dusmas izčibējušas, palicis nogurums. Psiholoģiskais seanss ar sevi turpinās. Neskaidrību gadījumā nav kur zvanīt.

Nu tad sāksim ar muļķībām...

Kamēr mūsdienu modernā sieviete Liza saprot, ka viņas harmoniskā dzīve nav tas, pēc kā ilgojas viņas dvēsele ["Eat Pray Love"], es saprotu, ka mana dvēsele nevar vairs iztikt bez ikdienas šokolādes devas.
Nedomāju, ka mani zobi par to dikti priecāsies, bet citādi nekādīgi nemaz nesanāk to laimes hormonu iztikšanas minimumu sev nodrošināt. Nu tad lai dzīvo šokolāde!
Filma gan šodien izpaliek. Naudu īsti kinoteātrim šķiest negribas, un arī Ermanis izteicies, ka klātesot visiem specefektiem, kinoteātra aurām un šņakstošajām, popkornu stūķējošām mutēm, filmas laikā mazliet vilka uz žāvām, tad nu izpaliek sensacionāli banālās realitātes ekranizācija šim vakaram.