Par Rīta Kafijas nāciju.

Lasot un veicot koriģējumus dažādas izcelsmes, kvalitātes un tematikas rakstiem un literāriem apcerējumiem, nonācu pie viena ļoti nesvarīga, bet latviskai publikai tipiska paraduma izpētes. Lai vai par kādu tēmu gadījās raksti [vai tādi, kurus vārda pēc sauc par rakstiem, bet citiem kritērijiem tie it nemaz neatbilst] - tie bieži vien iesākās ar rīta kafiju - vai tā būtu tasīte Wiener melange, Kapučīno krūze vai vienkārši kārtīga spēkstacijas augstākās voltāžas melnā kafija nāvīgā dozā [nu tādā, kur acis sprāgst ārā]. Varbūt tas ir tāds liriskais atkāpes moments, vai arī mums, lettiņiem - rīti, tik miegaini un nevarīgi ir patīkamākā dienas daļa [pat ja miegainība ir līdzīga transa stāvoklim] - ir mirklis, kad šķiet, ka viss var būt un labākās lietas varētu notikt tieši šodien... un, protams, brīva vieta sapņiem! Un smaidīt arī neviļus gribas - ir taču tikai rīts, sniegbalts un salts vai pavasarīgi dzestrs un kluss, zvirbuļu čivināšanas orķestra pavadībā, kā gan diena var būt neizdevusies, ja jau tik skaisti sākusies?

The first step to better times is to imagine them...