Fcuk it!

Dažreiz gribētos aizmirsties un nebūt tagadnē.
Dažreiz gribētos, lai alkohols būtu publiski nepieejams. Sevišķi cilvēkiem, kuriem tas nav paredzēts. Sasodīts! Cik vajag būt nožēlojamam, lai lietotu to, kas tevi nogalina? Ja nenogalināja pirmoreiz, vai tad otrais mēģinājums būs garām?
Dažreiz gribētos ņurcīt pūkainu kaķi līdz nemaņai, kamēr mums abiem paliek tik neganti labi, ka kliedziens "es tevi mīlu" sanāk tik dabiski un nepiespiesti kā atraugas pēc kārtīgām pusdienām. Tā pūkaini. Un bez kauna. Fui, ne?
Dažreiz gribētos, lai šarmanto smaidu īpašnieki, kuri tevi aptin ar pirkstu un aizlaižas - saņem kaut ko arī atpakaļ par tādām izdarībām... tā pilnīgi dabiski un likumsakarīgi. Man gan šajā gadījumā ķēpāties negribas nemaz. Bet lai katrs saņem pelnīto.
Vispār prāta darbs būtu no dievgosniņas pārvērsties par pilna laika klātienes maitu! Citādāk šai pasaulē, šķiet, vairs arī nevar...
Ja uz nažiem, tad pa pilnu programmu!

Mazmazītiņš Eksperts.

Ir tomēr svarīgi dažkārt, pat pie galīgi necienījama vecuma, sajusties mazliet ekspertam. Kaut vai mazmazītiņam. Man šodien gadījās par tādu būt un patiesībā sajūtas bija tīri foršas. Lai gan šķita, ka jautājums par ilgtermiņa norisēm nevar īsti būt atbildēts "pareizi" un visaptveroši. Bet sanāca! Izrādās, es brīžam varu būt mazmazītiņš eksperts par seksuālo minoritāšu integrācijas tendencēm Latvijā, kā arī mierīgi pielietot "tagad" un "toreiz", kā arī "te" un "tur", salīdzinot dažādus laika periodus un tendences dažādos pasaules nostūros. Heh, nu skaisti. Vien tas gadījumā neliecina par to - ka vecums nenāk viens? Izklausās šausminoši. Jā, jā - 25 gadnieka krīze man vēl ir priekšā! Hehe...

Un vispār daži pēdējo dienu notikumi, mani arvien vairāk mudina atgriezties pie grāmatu pasaules - ne gluži nāvīgās devās, bet uz bīstamības robežas vismaz... redz, "transporta grāmatas" rituāls pagaisa kopā ar regulārajām ikdienas rīta mokām, jo īsti vairs nav darba, uz kuru būtu regulāri jādodas. Bet mans iesāktais Olivers Twists jau kauc un ir dzirdams pa gabalu... tā ka jāmet pie malas rituālu būšanas. Pat haotiskā dienas režīmā vajadzētu atrast laiku "transporta", nē, "visvietu" grāmatām... :)

Klavieres un nejaušības.

Meitenēm joprojām patīk sliktie džeki un tie, kas spēlē klavieres. Tā itkā klavieres iemiesotu visu sievietes daudzšķautņaino dabu vienā veselumā. Taustiņi gan labāk izskatās melni. Kārdinošāk, kaislīgāk. Bet uz melniem taustiņiem putekļu kārtu var saskatīt daudz vienkāršāk un sevišķi nepiepūloties. Tas vien nozīmē, ka tādas klavieres ir rūpīgi jākopj...

Vakar pa ceļam pie Bucīša (tā es saucu savu gejiņu. Un starp citu - katrai meitenei vajadzētu savu personīgo geju!), satiku sen nesatiktu cilvēku, ar kuru "randiņi" tika runāti jau pusgadu kopš manas atgriešanās. Un te - še ku, re ku - bez jebkādiem ievadvārdiem un datumu saskaņošanas - tāda nejauša tikšanās salīgā Rīgas pievakarē pašā Rīgas centrā.
Aizdomājos par nesen apmeklētā semināra tēmu - sociālo iekļaušanu. Stāv 84 gadus veca omīte uz Lāčplēša un Brīvības ielas stūra, pārdod puķītes, citreiz vienkārši lūdz naudiņu. Grūti viņai izdzīvot šai drastiskajā pasaulē. Raksta dzeju. Lai gan krieviski, bet tomēr raksta. Bet neviens par daiļradi mūslaikos vairs nemaksā. Labi vien ir, ja vispār izlasa. Bet omīte raksta par mīlestību un tic. Vēl labu veselību tiem, kas viņas raupjajā, nosalušajā rociņā iemet pāris santīmu. Grūti viņai. Bet no viņas staro tāda neizmērāma labestība vai varbūt tas ir kolektīvais žēlums, kurš uzglūn, novērojot radikālās eksistenciālisma formas klātienē.
Tā nu mēs ar sen nesatikto (es šo saucu par Mr. Jaunzēlande, jo no turienes jau viņš arī nāk) iedevām tantei pāris santīmu un devāmies tālāk pa ielu. Nejaušā satikšanās izvēršas nenoteiktu objektu meklēšanā, un galu galā, neatrodot īsto, iegriežamies Galerijā "Istaba". Sauc mani kaut vai par skuķi no laukiem, bet nekad nav sanācis aizdomāties, ka otrajā stāvā ir arī kafūzis, kurš aktīvi rosās un darbojās. Kafija un smiekli. Viņam te daudz paziņu un viņš ir atvērts sarunām ar ikvienu. Manī sarosās bronhīta radītais kaitinieciskums, tā ka ar ārpus mana galdiņa esošajām personām, īsti mijiedarboties nav vēlēšanās. Bet viņi nāk un iet, un runā, es gan vairāk klausos un prātoju par lietām, kuras manā prātiņā savstarpēji karo. Nepatīk man dilemmas.
Bet te - notika kas tāds, par ko daži labi, kuri iefano vairāk, būtu gatavi man pārkost rīkli. Tā kā mans Misters Jaunzēlande ir muzikants labākajos gados, tad nu šis arī neliedzas parunāties ar citiem aroda brāļiem. Es gan īsti neatceros, kādu jautājumu viņš uzdeva, kafūzī ienākušajam Kauperam, bet saruna starp viņiem izvērtās 5 minūtēs - gan par mūziku, gan par visu pārējo dzīvē aktuālo un neaktuālo... un man nekas neatlika kā truli smaidīt. Jo īsti iejaukties nemetās prāts un arī tīri muzikālie jautājumi man nebija uz mēles...
Pabeidzām mūsu spontāno tikšanos ar Ziemassvētku garšu - mandarīni + gabaliņš šokolādes un solījumu uz atvadām - satikties, pirms kāds no mums (precīzāk, es) dosies iekarot pasaules plašumus vēlreiz, jo viņš savus dārgumus jau ir atradis šeit, Latvijā... :)

Par sirdīm un lokāla mēroga Maikiem.

Mārtiņš ir miris jau labu laiciņu. Stāsta, ka no gripas, bet man vairāk izklausās pēc HIV vīrusa, zinot viņa slimošanas vēsturi, kuru no Privātās Dzīves viņš arī nav mēģinājis noslēpt. Lai vieglas smiltis. Es uzdrošinos viņu saukt par Lettiņu Michael Jackson - tāds mazliet nesaprasts subjekts viņš tomēr bija.. bet ar dziesmām dvēselei, kuru tekstos dažkārt nesaproti ne vārda. Bet tur jau tā burvība, salikt visu pa plauktiņiem un uzburt katrai dziesmai savu personisko interpretāciju. Garšo vai negaršo. Tas jau ir cits jautājums.

It kā šodien sirsniņu diena un draugiem.lv horoskops vēsta, ka jāsamīļo mīļotais. Nav ne mīļotā, ne lustes viņu meklēt. Neraugoties uz to, ka rīts sākās diezgan agri un darbīgi, atgriežoties mājās, visa atlikusī diena nobumbulēta pa gultu - te cīnoties ar klepu, te ar daudzajām interesēm - tā nu galu galā, nekas kārtīgs arī nav izdarīts. Ir doma par dejām. Vien no tā bronhīta jātiek vaļā. Rītdien sola vēl lielāku salu, bet domas jau lidinās pavasarī. Un iespēju pasaulē. Velns, par visām reizēm jāsaved kārtība domās un jāsazīmē nākotnes skice - lai skaidrāka bilde. Un galvenais, neaizmirst - dzīvojam tagadnē, viss šarms un esence slēpjas mirklī, kas ir šobrīd... :)
Es ir iepukstējis.