Meitenēm joprojām patīk sliktie džeki un tie, kas spēlē klavieres. Tā itkā klavieres iemiesotu visu sievietes daudzšķautņaino dabu vienā veselumā. Taustiņi gan labāk izskatās melni. Kārdinošāk, kaislīgāk. Bet uz melniem taustiņiem putekļu kārtu var saskatīt daudz vienkāršāk un sevišķi nepiepūloties. Tas vien nozīmē, ka tādas klavieres ir rūpīgi jākopj...Vakar pa ceļam pie Bucīša (tā es saucu savu gejiņu. Un starp citu - katrai meitenei vajadzētu savu personīgo geju!), satiku sen nesatiktu cilvēku, ar kuru "randiņi" tika runāti jau pusgadu kopš manas atgriešanās. Un te - še ku, re ku - bez jebkādiem ievadvārdiem un datumu saskaņošanas - tāda nejauša tikšanās salīgā Rīgas pievakarē pašā Rīgas centrā.
Aizdomājos par nesen apmeklētā semināra tēmu - sociālo iekļaušanu. Stāv 84 gadus veca omīte uz Lāčplēša un Brīvības ielas stūra, pārdod puķītes, citreiz vienkārši lūdz naudiņu. Grūti viņai izdzīvot šai drastiskajā pasaulē. Raksta dzeju. Lai gan krieviski, bet tomēr raksta. Bet neviens par daiļradi mūslaikos vairs nemaksā. Labi vien ir, ja vispār izlasa. Bet omīte raksta par mīlestību un tic. Vēl labu veselību tiem, kas viņas raupjajā, nosalušajā rociņā iemet pāris santīmu. Grūti viņai. Bet no viņas staro tāda neizmērāma labestība vai varbūt tas ir kolektīvais žēlums, kurš uzglūn, novērojot radikālās eksistenciālisma formas klātienē.
Tā nu mēs ar sen nesatikto (es šo saucu par Mr. Jaunzēlande, jo no turienes jau viņš arī nāk) iedevām tantei pāris santīmu un devāmies tālāk pa ielu. Nejaušā satikšanās izvēršas nenoteiktu objektu meklēšanā, un galu galā, neatrodot īsto, iegriežamies Galerijā "Istaba". Sauc mani kaut vai par skuķi no laukiem, bet nekad nav sanācis aizdomāties, ka otrajā stāvā ir arī kafūzis, kurš aktīvi rosās un darbojās. Kafija un smiekli. Viņam te daudz paziņu un viņš ir atvērts sarunām ar ikvienu. Manī sarosās bronhīta radītais kaitinieciskums, tā ka ar ārpus mana galdiņa esošajām personām, īsti mijiedarboties nav vēlēšanās. Bet viņi nāk un iet, un runā, es gan vairāk klausos un prātoju par lietām, kuras manā prātiņā savstarpēji karo. Nepatīk man dilemmas.
Bet te - notika kas tāds, par ko daži labi, kuri iefano vairāk, būtu gatavi man pārkost rīkli. Tā kā mans Misters Jaunzēlande ir muzikants labākajos gados, tad nu šis arī neliedzas parunāties ar citiem aroda brāļiem. Es gan īsti neatceros, kādu jautājumu viņš uzdeva, kafūzī ienākušajam Kauperam, bet saruna starp viņiem izvērtās 5 minūtēs - gan par mūziku, gan par visu pārējo dzīvē aktuālo un neaktuālo... un man nekas neatlika kā truli smaidīt. Jo īsti iejaukties nemetās prāts un arī tīri muzikālie jautājumi man nebija uz mēles...
Pabeidzām mūsu spontāno tikšanos ar Ziemassvētku garšu - mandarīni + gabaliņš šokolādes un solījumu uz atvadām - satikties, pirms kāds no mums (precīzāk, es) dosies iekarot pasaules plašumus vēlreiz, jo viņš savus dārgumus jau ir atradis šeit, Latvijā... :)
Aizdomājos par nesen apmeklētā semināra tēmu - sociālo iekļaušanu. Stāv 84 gadus veca omīte uz Lāčplēša un Brīvības ielas stūra, pārdod puķītes, citreiz vienkārši lūdz naudiņu. Grūti viņai izdzīvot šai drastiskajā pasaulē. Raksta dzeju. Lai gan krieviski, bet tomēr raksta. Bet neviens par daiļradi mūslaikos vairs nemaksā. Labi vien ir, ja vispār izlasa. Bet omīte raksta par mīlestību un tic. Vēl labu veselību tiem, kas viņas raupjajā, nosalušajā rociņā iemet pāris santīmu. Grūti viņai. Bet no viņas staro tāda neizmērāma labestība vai varbūt tas ir kolektīvais žēlums, kurš uzglūn, novērojot radikālās eksistenciālisma formas klātienē.
Tā nu mēs ar sen nesatikto (es šo saucu par Mr. Jaunzēlande, jo no turienes jau viņš arī nāk) iedevām tantei pāris santīmu un devāmies tālāk pa ielu. Nejaušā satikšanās izvēršas nenoteiktu objektu meklēšanā, un galu galā, neatrodot īsto, iegriežamies Galerijā "Istaba". Sauc mani kaut vai par skuķi no laukiem, bet nekad nav sanācis aizdomāties, ka otrajā stāvā ir arī kafūzis, kurš aktīvi rosās un darbojās. Kafija un smiekli. Viņam te daudz paziņu un viņš ir atvērts sarunām ar ikvienu. Manī sarosās bronhīta radītais kaitinieciskums, tā ka ar ārpus mana galdiņa esošajām personām, īsti mijiedarboties nav vēlēšanās. Bet viņi nāk un iet, un runā, es gan vairāk klausos un prātoju par lietām, kuras manā prātiņā savstarpēji karo. Nepatīk man dilemmas.
Bet te - notika kas tāds, par ko daži labi, kuri iefano vairāk, būtu gatavi man pārkost rīkli. Tā kā mans Misters Jaunzēlande ir muzikants labākajos gados, tad nu šis arī neliedzas parunāties ar citiem aroda brāļiem. Es gan īsti neatceros, kādu jautājumu viņš uzdeva, kafūzī ienākušajam Kauperam, bet saruna starp viņiem izvērtās 5 minūtēs - gan par mūziku, gan par visu pārējo dzīvē aktuālo un neaktuālo... un man nekas neatlika kā truli smaidīt. Jo īsti iejaukties nemetās prāts un arī tīri muzikālie jautājumi man nebija uz mēles...
Pabeidzām mūsu spontāno tikšanos ar Ziemassvētku garšu - mandarīni + gabaliņš šokolādes un solījumu uz atvadām - satikties, pirms kāds no mums (precīzāk, es) dosies iekarot pasaules plašumus vēlreiz, jo viņš savus dārgumus jau ir atradis šeit, Latvijā... :)
No comments:
Post a Comment