Par Rozā un par Reālo.

Salasījos pašnāvnieciski iznīcinošus pierakstus, uzrakstītus skaidrā un biznesa pasaulē plaši pielietotajā valodā, ko bija atsūtījis Lietuvas braļukas. Vien jautājums uzpeld pavisam neaicināti, bet loģiski - kāpēc viņš man tos sūtīja? Lai gan nevaru sūdzēties - skaisti deldēts par jaunatni, par bērnības muļķīgajām pārliecībām ap un par rozā pasauli, par to, ka patērētājfenomens agri vai vēlu paņems mūs visus, un tavai taisnībai tur vairs nebūs vietas. Pāri visam tāda ikdienišķa un visai saprotama lieta - vientulība šai Komunikāciju gadsimtā un visas no tās izrietošās komplikācijas. Un vēl - neganti garšīgi vārdu salikumi! Par to atsevišķs Bravo! Kaut gan atkal manī ierunājas riebīgais Baltijas valstu pārstāvis [nevaru vairs teikt, ka tas piemīt tikai latviešiem, jo tiem pašiem lietuviešiem sarkasms ir sirdij tuvs divvirzienu komunikācijas realizācijas žanrs], kurš ar skepsi smīnēdams, pajautātu - cik bieži tu izmantoji vārdnīcu, lai rakstītajam piešķirtu tik unikālu garšu - bonusā ar suņu ērcēm un kājstarpes utīm? [nu vismaz man šie termini tagad ir zināmi arī biznesa pasaulē plaši pielietotajā valodā] Un nobeigums šim 3 A4 lappušu stāstam šokējošs, bet paredzams... es vien minēju, lasot starp rindām - kā viņš to izdarīs? Kā tad pagalma stāstu varonis būs pagalam un beigts? Jā, vismaz tas bij pa smuko... Annas Kareņinas stilā - zem sliedēm, zem sliedēm... te vien gribas sākt gaudot veco labo Hospitāļu ielu... "Nav un nebūs... nav un nebūs... šitās ielas sāls...".

Varbūt es tomēr negribu to savu rozā pasauli nevienam atdot... ? Vēl ne...