Dubļos izvārtījusies Pašcieņa?

šodien viss aizgāja nepareizajās sliedēs...jau no paša rīta sākot ar ādas apdegumiem no karstas kafijas... labi vēl, ka mana tizluma dēļ, krūze palika vesela. Bet āda gan sūrst.

Tas nāca pēkšņi un negaidīti. Zvans. Tas ir tēvs. Darba piedāvājums. Jāsniedz steidzama atbilde. Kas tad ir nepieciešams? Projekta vadītājs? PR-šiks? Maketētājs? Angļu valodas skolotājs? Nu vismaz Viesnīcas administrators? Nē, kur nu... apkopēja slimnīcā! Darbs katru dienu. 200 latu uz rokas mēnesī...
Un te nu bija... samulsums un kārtējās dusmas uz sevi un uz vietu, kurā eksistēju... Nezināju, ko atbildēt. Teicu, ka padomāšu. Ceļš uz mājām - visapkārt notiekošais un derdzošais vienubrīd paliek perifērijā kopā ar visiem izrietošajiem mikrorajona komponentiem... Lepnums lej gaužas asaras. Vai tāpēc, izskolota, gudra, radoša, pasaulei atvērta būtne pa šo dzīvi tik ļoti kūlusies cauri visamkam un vēlējusies sasniegt augstas virsotnes, izglītojusies līdz neprātam un ar apnicīgu pedantismu, lai tagad to visu izsmērētu dubļos, lepnumu iebāztu tumšā istabas kaktā, lai sēž un kunkst un tagad strādātu par apkopēju? Jā, bija tāds nevarīgs šoks...
Un tad es nolēmu tā - lai tas paliek tēva ziņā. Un tā arī es viņam to pateikšu, ka "Lepnums mans lej gaužas asaras, bet, ja, tu saki, ka darbs ir jāņem [tač pa blatu pavīdējusi tik vienreizēja iespēja!], tad es viņu ņemšu un spārdīšu lepnumu ar kājām."
Un ja jau šī valsts vēlas, lai pa galvu pa kaklu pēc pirmās iespējas bēgu prom no tās, tad viņai tas arī izdosies. Un tad tikai briesmīgākajos murgos par to atcerēšos un tajos brīžos, kad no tālām zemēm zvanīšu radiniekiem...