Fcuk it!

Dažreiz gribētos aizmirsties un nebūt tagadnē.
Dažreiz gribētos, lai alkohols būtu publiski nepieejams. Sevišķi cilvēkiem, kuriem tas nav paredzēts. Sasodīts! Cik vajag būt nožēlojamam, lai lietotu to, kas tevi nogalina? Ja nenogalināja pirmoreiz, vai tad otrais mēģinājums būs garām?
Dažreiz gribētos ņurcīt pūkainu kaķi līdz nemaņai, kamēr mums abiem paliek tik neganti labi, ka kliedziens "es tevi mīlu" sanāk tik dabiski un nepiespiesti kā atraugas pēc kārtīgām pusdienām. Tā pūkaini. Un bez kauna. Fui, ne?
Dažreiz gribētos, lai šarmanto smaidu īpašnieki, kuri tevi aptin ar pirkstu un aizlaižas - saņem kaut ko arī atpakaļ par tādām izdarībām... tā pilnīgi dabiski un likumsakarīgi. Man gan šajā gadījumā ķēpāties negribas nemaz. Bet lai katrs saņem pelnīto.
Vispār prāta darbs būtu no dievgosniņas pārvērsties par pilna laika klātienes maitu! Citādāk šai pasaulē, šķiet, vairs arī nevar...
Ja uz nažiem, tad pa pilnu programmu!

Mazmazītiņš Eksperts.

Ir tomēr svarīgi dažkārt, pat pie galīgi necienījama vecuma, sajusties mazliet ekspertam. Kaut vai mazmazītiņam. Man šodien gadījās par tādu būt un patiesībā sajūtas bija tīri foršas. Lai gan šķita, ka jautājums par ilgtermiņa norisēm nevar īsti būt atbildēts "pareizi" un visaptveroši. Bet sanāca! Izrādās, es brīžam varu būt mazmazītiņš eksperts par seksuālo minoritāšu integrācijas tendencēm Latvijā, kā arī mierīgi pielietot "tagad" un "toreiz", kā arī "te" un "tur", salīdzinot dažādus laika periodus un tendences dažādos pasaules nostūros. Heh, nu skaisti. Vien tas gadījumā neliecina par to - ka vecums nenāk viens? Izklausās šausminoši. Jā, jā - 25 gadnieka krīze man vēl ir priekšā! Hehe...

Un vispār daži pēdējo dienu notikumi, mani arvien vairāk mudina atgriezties pie grāmatu pasaules - ne gluži nāvīgās devās, bet uz bīstamības robežas vismaz... redz, "transporta grāmatas" rituāls pagaisa kopā ar regulārajām ikdienas rīta mokām, jo īsti vairs nav darba, uz kuru būtu regulāri jādodas. Bet mans iesāktais Olivers Twists jau kauc un ir dzirdams pa gabalu... tā ka jāmet pie malas rituālu būšanas. Pat haotiskā dienas režīmā vajadzētu atrast laiku "transporta", nē, "visvietu" grāmatām... :)

Klavieres un nejaušības.

Meitenēm joprojām patīk sliktie džeki un tie, kas spēlē klavieres. Tā itkā klavieres iemiesotu visu sievietes daudzšķautņaino dabu vienā veselumā. Taustiņi gan labāk izskatās melni. Kārdinošāk, kaislīgāk. Bet uz melniem taustiņiem putekļu kārtu var saskatīt daudz vienkāršāk un sevišķi nepiepūloties. Tas vien nozīmē, ka tādas klavieres ir rūpīgi jākopj...

Vakar pa ceļam pie Bucīša (tā es saucu savu gejiņu. Un starp citu - katrai meitenei vajadzētu savu personīgo geju!), satiku sen nesatiktu cilvēku, ar kuru "randiņi" tika runāti jau pusgadu kopš manas atgriešanās. Un te - še ku, re ku - bez jebkādiem ievadvārdiem un datumu saskaņošanas - tāda nejauša tikšanās salīgā Rīgas pievakarē pašā Rīgas centrā.
Aizdomājos par nesen apmeklētā semināra tēmu - sociālo iekļaušanu. Stāv 84 gadus veca omīte uz Lāčplēša un Brīvības ielas stūra, pārdod puķītes, citreiz vienkārši lūdz naudiņu. Grūti viņai izdzīvot šai drastiskajā pasaulē. Raksta dzeju. Lai gan krieviski, bet tomēr raksta. Bet neviens par daiļradi mūslaikos vairs nemaksā. Labi vien ir, ja vispār izlasa. Bet omīte raksta par mīlestību un tic. Vēl labu veselību tiem, kas viņas raupjajā, nosalušajā rociņā iemet pāris santīmu. Grūti viņai. Bet no viņas staro tāda neizmērāma labestība vai varbūt tas ir kolektīvais žēlums, kurš uzglūn, novērojot radikālās eksistenciālisma formas klātienē.
Tā nu mēs ar sen nesatikto (es šo saucu par Mr. Jaunzēlande, jo no turienes jau viņš arī nāk) iedevām tantei pāris santīmu un devāmies tālāk pa ielu. Nejaušā satikšanās izvēršas nenoteiktu objektu meklēšanā, un galu galā, neatrodot īsto, iegriežamies Galerijā "Istaba". Sauc mani kaut vai par skuķi no laukiem, bet nekad nav sanācis aizdomāties, ka otrajā stāvā ir arī kafūzis, kurš aktīvi rosās un darbojās. Kafija un smiekli. Viņam te daudz paziņu un viņš ir atvērts sarunām ar ikvienu. Manī sarosās bronhīta radītais kaitinieciskums, tā ka ar ārpus mana galdiņa esošajām personām, īsti mijiedarboties nav vēlēšanās. Bet viņi nāk un iet, un runā, es gan vairāk klausos un prātoju par lietām, kuras manā prātiņā savstarpēji karo. Nepatīk man dilemmas.
Bet te - notika kas tāds, par ko daži labi, kuri iefano vairāk, būtu gatavi man pārkost rīkli. Tā kā mans Misters Jaunzēlande ir muzikants labākajos gados, tad nu šis arī neliedzas parunāties ar citiem aroda brāļiem. Es gan īsti neatceros, kādu jautājumu viņš uzdeva, kafūzī ienākušajam Kauperam, bet saruna starp viņiem izvērtās 5 minūtēs - gan par mūziku, gan par visu pārējo dzīvē aktuālo un neaktuālo... un man nekas neatlika kā truli smaidīt. Jo īsti iejaukties nemetās prāts un arī tīri muzikālie jautājumi man nebija uz mēles...
Pabeidzām mūsu spontāno tikšanos ar Ziemassvētku garšu - mandarīni + gabaliņš šokolādes un solījumu uz atvadām - satikties, pirms kāds no mums (precīzāk, es) dosies iekarot pasaules plašumus vēlreiz, jo viņš savus dārgumus jau ir atradis šeit, Latvijā... :)

Par sirdīm un lokāla mēroga Maikiem.

Mārtiņš ir miris jau labu laiciņu. Stāsta, ka no gripas, bet man vairāk izklausās pēc HIV vīrusa, zinot viņa slimošanas vēsturi, kuru no Privātās Dzīves viņš arī nav mēģinājis noslēpt. Lai vieglas smiltis. Es uzdrošinos viņu saukt par Lettiņu Michael Jackson - tāds mazliet nesaprasts subjekts viņš tomēr bija.. bet ar dziesmām dvēselei, kuru tekstos dažkārt nesaproti ne vārda. Bet tur jau tā burvība, salikt visu pa plauktiņiem un uzburt katrai dziesmai savu personisko interpretāciju. Garšo vai negaršo. Tas jau ir cits jautājums.

It kā šodien sirsniņu diena un draugiem.lv horoskops vēsta, ka jāsamīļo mīļotais. Nav ne mīļotā, ne lustes viņu meklēt. Neraugoties uz to, ka rīts sākās diezgan agri un darbīgi, atgriežoties mājās, visa atlikusī diena nobumbulēta pa gultu - te cīnoties ar klepu, te ar daudzajām interesēm - tā nu galu galā, nekas kārtīgs arī nav izdarīts. Ir doma par dejām. Vien no tā bronhīta jātiek vaļā. Rītdien sola vēl lielāku salu, bet domas jau lidinās pavasarī. Un iespēju pasaulē. Velns, par visām reizēm jāsaved kārtība domās un jāsazīmē nākotnes skice - lai skaidrāka bilde. Un galvenais, neaizmirst - dzīvojam tagadnē, viss šarms un esence slēpjas mirklī, kas ir šobrīd... :)
Es ir iepukstējis.

Trāpīts!

Es te izlasīju nesen Twitterī iepostotu Dienas citātu un tas tiešām bija tieši mērķī trāpīts, par iekšējām cīņām ar labo un izdevīgo, par gudru diršanu un PR taktikām, kuras uz mani, Paldies Dievam, joprojām neiedarbojas, jo filtrs ir pārāk biezs...
Bet citāts skan šādi: "Pasaule sadalīta divu veidu cilvēkos - tajos, kuri darbus paveic, un tajos, kuri par tiem saņem atzinību" [Dvaits Morovs]

Citu komentāru nav.

Atklāsmju un suņu fekāliju laiks.

Jā, pirmām kārtām ir sācies atkusnis. Tagad plašā diapazonā var ne tikai skatīt labumus, kas bija paslēpušies zem kārtīgas sniega segas, bet arī visus citus mazos noziegumus, kurus cilvēce centās noslēpt kā Ziemassvētku brīnuma pārpalikumus. Bet runājot par atklāsmēm un žiguli suņu kaku krāsā [tā parodijā nodēvēts limuzīns Jāņu nakts krāsā], žigulis nekust no vietas, toties atklāsmju ir daudz...

1. Darbdienās es neeksistēju. Vissvētīgākais ir piektdienas vakars - veselīga miega gaidās un ar uzaicinājumu piedalīties projektā "Ārpasaule"
2. Šobrīd ir tikai pusdeviņi vakarā, bet grandiozas idejas manā prātā sākušas mājot jau kādu pusstundu iepriekš - tātad šo pusnakts aktivitāti lēnītēm var arī pārprogrammēt.
3. Darbu nav jēgas nest uz mājām. Pašiniciētas mokas un pienākuma sajūta ne pie kā laba nenoved - tiek ekonomēts uz miega rēķina. Cik ilgi tā var pavilkt?
4. Veselīgs dzīvesveids ir plaši diskutējama tēma. Ir savi plusi un arī mīnusi. Plus vēl - ne visi šo luksuspreci var atļauties, bet vismaz nelielām pārmaiņām var ļauties katrs.
5. Arī bērniem ir dažāds intelektuālais līmenis.
6. Izaicinājumi rada izaugsmi. Ļaujies!
7. Blogs ar ideju katrai dienai nemazām nav tik slikta ideja. Prātu motivējoša spēlīte. Kādam vārdā Renārs tas ir izdevies visai veiksmīgi.
8. Cilvēki mēdz pazust un arī atgriezties atpakaļ tavā dzīvē. Visam savs laiks. Katrai sarunai sava vērtība.
9. Pēc 3 dienām emigrējošajās uz Spāniju Ingas novēlējums valdībai ar tās realizēto nodokļu politiku "Es Jums novēlu, lai visi darbspējīgie cilvēki aizbrauktu projām un nebūtu neviena, kas Jums tos nodokļus maksās!"
10. un pēdīgais "Galvenais,neko nesapis" - lokālas izcelsmes konkrētās aprindās izskanējis joks ar mērķi atgādināt - būt pārgalvīgam kā allaž, bet tai pat laikā arī uzmanīgam.

Bet sniegs joprojām snieg...

Jaunā dzīves kārtība dažbrīd no malas šķiet kā trakomāja. Bet es ļauju sevi drāzt pa pilnu programmu. Nē, ne jau sliktā nozīmē - es drīzāk pati sevi drāžu jeb asinu, saspicēju, lai beigu beigās sanāktu tāds kārtīgs monstrs. Varbūt pat supervaronis ar superspējām. Heh, te gan es atkal ietekmējos no mazākai auditorijai veltītām aktualitātēm. Bet viņas ir manējās. Tās man būs virzīt līdz galam.

Pēkšņi esmu kļuvusi ļoti aizņemta un nogurusi persona, bet tāpatās nogurums nav mūžīgs, jo pastāv tāda kā adaptācijas opcija un organisms pierod. Vispār organisms pierod pie visa, tai skaitā pie tā, ko vajag un ko nevajag. Un pat aizņemtības kalna galā man nejauši sanāk satikt cilvēčus, kuri man mīļi un kuri sen nav redzēti. Prieks par to. Gribētos tā biežāk. Lai tāds negaidīts smaids līdz ausīm par atkalredzēšanos! :)
Nu tā man te iet. Sniegi joprojām snieg un putina, un pie reizes arī mani kaitina... lai gan pat komerciālos nolūkos, labi vien ir, ka sniega daudz, jo līdz noteiktiem termiņiem tas nekur nepazudīs, bet šā vai tā - tāda kā eksistenciālisma spēle sanāk, katru dienu brienot vienos un tajos pašos aizsnigušajos maršrutos.
Esmu iepukstējusi. Punkts. Ja kādreiz šķiet, ka jēgas kaut kam ir par maz, nekad taču neienāk prātā, ka jēgas kaut kam varētu būt arī mazliet par daudz?

Par Jauno un Laimīgo...

Es tomēr nosūtīju vienu pastkarti pasaules plašumos. Jaunā gada svinēšanas rituāls šoreiz izvērties negaidīti priecīgs - ar ekšenu [action], gluži kā man patīkās, pietam superīgā un vienlaikus spontānā kompānijā. Un patiesībā es biju sajūsmā. Nekādu gaidu vai pārcilvēcisku sapņu - tāda vienkārša un pārlaimīga esība. Un lai tā būtu arī visu gadu! Vismaz tā gribētos.
Laiks parādīt savus skaitlī 3 apslēptās tirānijas asnus - labā izpratnē. Nu tā lai viss būtu under control un arīdzan everybody happy. Because I'm happy!
1.janvāris aizvadīts gulšņājot un skatoties skaistas piedzīvojumu filmas. Vismaz STARDUST par tādu var nosaukt. Nu garšīga manta! Klāt vēl varu pielikt arī pozitīvo lādiņu garantējošo franču šedevru "Angel-A" un izskaņā arī pēdējo šreka filmu - kā nekā pasaka ar laimīgām beigām!
Njā, šodien esmu iepukstējusi. Mērķi ir nosprausti dziļi dziļi apziņas melnzemē. Laiks ražīgiem darbiem. Punkts.

Par Prieka nesējiem.

Pastkartes nomaina 2 īsziņu formāta apsveikumi vai bezpersonisks sveiciens sociālo tīklu galaktikā visiem, kurus tas skar vai neskar, un pastkastītē ik dienas var atrast vien pārtikas veikalu skrejlapas ar pēdējā laika atlaidēm un ilustrācijām visam tam, ko tev ikdienā patiesībā nevajag un kas nokļūst visbiežāk pa tiešo papīrgrozā, nemaz neizejot no šīs transformētās ziņu telpas...
Neskaitot rēķinus, kuri kā modinātājpulkstenis tev regulāri atgādina, par ko tev ir jāsamaksā noteiktos termiņos, un retās pastkastītes, kuras piepilda kaut kas biezāks par reklāmas skrejlapām vai draudīgajiem A5 formāta konvertiem, - kāds abonēts žurnāls, tad tāds brīnums kā ar roku rakstīta vēstule iemaldās reti. Nu žēl. Un pasta pakalpojumu cenas nemaz neaicina to darīt... 35 santīmi pa Latviju un 55/60 santīmi ārpus tās - maksa par nosūtīšanas pakalpojumu markas izskatā, bet vēl jau noregulēs, pārmērīs, vai gadījumā nav smagāks par noteiktajām normām un pieliks vēl kādu santīmu klāt. Un vēl jau sūtījums - pašas pastkartes [ja gadījumā nav galīgi lēts un bezgaumīgs krāms] izmaksā gandrīz tikpat, cik pastmarka vai pat dārgāk. Ja ņem par pamatu pašreizējo minimālo algu Latvijā - 180 Ls, pēc 2011.gada 1. janvāra - 200 Ls, tad jo vairāk tev ir mīļu draugu un arī radinieku [kurus jāapsveic vien ieraduma un cieņas pēc], jo izputinātāks Tu būsi.
Nu tāpēc, rājiens pašai sev, sevišķi apstākļos, kad algas nemaz nav - ka bezpersoniskais ziņojums sociālo tīklu galaktikās un virtuālo pastkaršu sūtīšana, aizstāj visu to mīļo, personisko, ar perfektu [vismaz cenšoties] rokrakstu rakstīto.
Varbūt nemaz nav tik slikti - vienkārši dabiska pretestība nostaļģijas formātā uzglūn ikreiz, kad nākas salīdzināt vecās un jaunās pasaules vērtības...

Nepareizie Ziemassvētki.

Skumji Ziemassvētki sanākuši. Visa rosība ap un par gardumu pagatavošanu izbeidzās jau ap 4-iem vakarā un tad sākās tukšums. Tā savādi ir, kad kādam ir jāstrādā Ziemassvētku laikā.
Ziemassvētku filmas neskaitāmās variācijās neskaitāmos kanālos iet non-stopā kaut kur fonā. Tāds pārdomu brīdis. Nav arī baznīcas, ap kuru jozt ar kaķi padusē, lai nākamgad nauda būtu. Un pašu kaķi arī varētu izsviest laukā par sliktu uzvedību. Vien žēl, ka latviešu paražas neko par šādu aktivitāti nesola...
Izglītojošas sarunas ar veselīgām diskusijām vienu līmeni pirms Ziemassvētku fona. Spriest var daudz un dikti, bet, cik daudz būs no tā visa realizēts?
Pārdomu brīdis - kā labāk un kā vajag... un kas notiek? Ko gribas un ko nē... starp vēlmēm un pienākumiem. Starp nezināmo un stabilo. Varbūt tomēr jau atkal mazliet jāpagaida. Zvaigžņu stunda sit katram un ne vienu vien reizi. Manējai arī jābūt kaut kur tai laimīgo sarakstā...
Un šīs dienas nobeigumā arī patīkams kontrasts - Somu sportiskais reps... skan jau neganti labi, žēl, ka ne vella nesaprot, par ko un ar ko repo... bet dancāt gribas neganti. Tāda nu mazā pārsteigumdāvaniņa no mazā somu puikas netālajā Finlandijā... arī šamajam Ziemīši sanākuši tradicionāli garlaicīgi, bet burkānkūka galdā tika likta kā ierasts... un nākamgad mēs nolēmām Ziemassvētkus svinēt kopā Taizemē, hehe...
Un vispār man šķiet, pat, ja viss aizietu pa diedziņu un visi klāt neesošie būtu tomēr klāt, man tāpatās kaut kas nepatiktos, jo Ziemassvētki nav manu mīļāko svētku sarakstā. Tā ka - NO STRESS!