Jaunā dzīves kārtība dažbrīd no malas šķiet kā trakomāja. Bet es ļauju sevi drāzt pa pilnu programmu. Nē, ne jau sliktā nozīmē - es drīzāk pati sevi drāžu jeb asinu, saspicēju, lai beigu beigās sanāktu tāds kārtīgs monstrs. Varbūt pat supervaronis ar superspējām. Heh, te gan es atkal ietekmējos no mazākai auditorijai veltītām aktualitātēm. Bet viņas ir manējās. Tās man būs virzīt līdz galam.Pēkšņi esmu kļuvusi ļoti aizņemta un nogurusi persona, bet tāpatās nogurums nav mūžīgs, jo pastāv tāda kā adaptācijas opcija un organisms pierod. Vispār organisms pierod pie visa, tai skaitā pie tā, ko vajag un ko nevajag. Un pat aizņemtības kalna galā man nejauši sanāk satikt cilvēčus, kuri man mīļi un kuri sen nav redzēti. Prieks par to. Gribētos tā biežāk. Lai tāds negaidīts smaids līdz ausīm par atkalredzēšanos! :)
Nu tā man te iet. Sniegi joprojām snieg un putina, un pie reizes arī mani kaitina... lai gan pat komerciālos nolūkos, labi vien ir, ka sniega daudz, jo līdz noteiktiem termiņiem tas nekur nepazudīs, bet šā vai tā - tāda kā eksistenciālisma spēle sanāk, katru dienu brienot vienos un tajos pašos aizsnigušajos maršrutos.
Esmu iepukstējusi. Punkts. Ja kādreiz šķiet, ka jēgas kaut kam ir par maz, nekad taču neienāk prātā, ka jēgas kaut kam varētu būt arī mazliet par daudz?
Nu tā man te iet. Sniegi joprojām snieg un putina, un pie reizes arī mani kaitina... lai gan pat komerciālos nolūkos, labi vien ir, ka sniega daudz, jo līdz noteiktiem termiņiem tas nekur nepazudīs, bet šā vai tā - tāda kā eksistenciālisma spēle sanāk, katru dienu brienot vienos un tajos pašos aizsnigušajos maršrutos.
Esmu iepukstējusi. Punkts. Ja kādreiz šķiet, ka jēgas kaut kam ir par maz, nekad taču neienāk prātā, ka jēgas kaut kam varētu būt arī mazliet par daudz?
No comments:
Post a Comment